Gribu padalīties
ar sen tapušiem darbiem ar nosaukumu “Budēļi” (audekls 115cm x 75 cm), kuri ir
radušies iedvesmojoties no Latviešu tautas tradīcijām – maskotajiem gājieniem. Šie
darbi 2009.gadā tapa kā mans maģistra darbs. Darbos eksperimentāli tika atklāta
dažādu materiālu un to tekstūru mijiedarbība ar aerosola krāsām, kā arī krāsu smidzināšanas un pūšanas
iespējas (Darba procesā kā trafareti tika izmantoti uz līmplēves izgriezti
objekti, kā arī, dažādi dabā un sadzīvē pieejami materiāli - rīsi, zāle,
avīzes, ūdens, trauki u.c..)
Latviešiem
maskošanās tradīcijas ir bagātas un senas, sākot no Mārtiņiem, Ziemassvētkiem un līdz pat Meteņiem, katros svētkos ir savas ieražas, lai dzītu prom tumsu un sagaidītu gaismu, nestu
svētību un auglību sētai un tās iemītniekiem. Neizplūdīšu tradīciju vai masku nozīmju aprakstos, tik uzsvēršu - ikkatrā rituālā ir nozīme –
kam, kāpēc, ar kādām domām, vārdiem.
_____________________________
Mg. darbā bija
apkopotas liecības, tai skaitā manas vecmammas stāstītais par maskošanās
tradīcijām jau viņas mammas laikā, šis ir man tuvākais, tādēļ atkārtoti dalīšos.
stāsts uzklausīts 2008.gada ziemā:
Franciska
Aizpuriete (Līvāni)
Mana mamma, Irēna
Ruļeva, vēl būdama dzīva, stāstīja, ka Valkas rajona Lugažu pagastā bijusi
izteikta čigānos iešana. Man jau 89 gadi, tas varētu būt bijis vairāk kā pirms
100 gadiem, 1890-tajos gados. Čigānos gājuši ne tikai Ziemassvētkos, bet i
Mārtiņos, i Meteņos. Visu ziemu. Ziemassvētkos jaunieši mežā lielākajai eglei
nogriezuši galotni. Tādu kuplu, lielu, vairākus metrus garu. Pie tās iejūguši
zirgu un visi uz tās sasēduši. Tā tik bijusi jautrība, mana mamma stāstīja, kā
visi uz tās egles satupuši un braukuši! Zirgam vēl zvans ticis piekārts, lai
braucienu iezvana. Tā visi braukuši no mājas uz māju, katrā dziedājuši un
dejojuši, gājuši pa visu sētu. To māju jaunieši ar pievienojušies čigānu pulkam
uz tālāko māju apmeklējumiem. I dzērve bijusi, i lācis, čigāniete tik visiem
zīlējusi nākotni. Atceros, mamma stāstīja, ka kazai tolaik pirtsslota bijusi
piesieta astes vietā. Tad kaza tik meklējusi, kur kāds spainis ar ūdeni,
iemērkusi tik asti un gājusi visus pasvētīt, tik mērkusi un svētījusi, jautri
bijis.
Čigānus
aicinājuši pie galda, kā lielus ciemus, cienājuši brangi. Visiem kules līdzi,
kur cienastus likt. Tad visus čigānus izvadājuši pa mājām, toreiz jau zemes
plašas, sētas viena no otras tālu. Ar tādu pašu eglē iejūgtu zirgu braukuši
Ziemassvētkos uz baznīcu. Neba tamdēļ, ka kamanu nebūtu bijis, bet, lai
jautrāk.
Kad pārvācos uz
Līvāniem, mana kaimiņiene Apalonija Ataudziņa stāstīja, kā 1930. gadā, ejot
čigānos, ap mietu pakulas notinuši, tad tās aizdedzināja un kā ar lāpu gājuši
no sētas uz sētu. Iekšā jau nav gājuši, iesprauduši kupenā pie mājas.
_____________________________
Tur pat zirgam jāsmejas
Kūlīgais Kūlis
Lācis romantiķis
Čigāniete
Kaladū, kaladū
Nāvīte
Atceros, kā transportēju šos pašus darbus uz izstādi Liepājā. Darbi skaisti sapakoti un ar plediņu apsegti 'sēdēja' uz aizmugurējā sēdekļa. Nakts. Tumšs. Logos pretīmbraucošo automobīļu gaismas. vienā mirklī paskatos atpakaļskata spogulī - plediņš noslīdējis un man pretī smaida Nāvīte. Sasmaidījāmies.