Mincīts | Pussycat

Mīļputniņi | Dear birds

Polārnāra | Merbear

Suns vārdā Ronis | The dog called Ronis (seal)

acrylic on canvas (90x90cm)

rudzupuķes | cornflowers

="."=

Darbs mazai dāmai vārdā Lapsa Roze
Artwork for a little princess named Fox Rose

vasara \ summer

acrylic on canvas (90x90cm)

Agnese Aizpuriete solo exhibition “AIZ…”

My solo exhibition –  “AIZ…”(“Behind the …”)

The exhibition will be open: 

from April 1 to May 1

at Spīķeri Quarter, art cafe “Dali”

Maskavas Street 12, Riga.

Opening of the exhibition - on April 1 - 7PM.

article in Delfi.lv

Mana personālizstāde "Aiz..."

No 1.aprīļa līdz 1. maijam 

Spīķeru kvartāla mākslas kafejnīcā Dali 

Rīga, Maskavas ielā 12

"AIZ katra netīruma vai nejaušas līnijas parādās stāsts, kurā lūkojoties AIZmetas jauna ideja, kas ļauj AIZsapņoties, AIZdomāties un AIZlidot! Es ceru, ka katram apmeklētājam sirdī kas AIZķersies."

atklāšana 1.aprīlī 19.00

Delfi.lv raksts

Vilciņi

Man te piemetās pārdomas. Kāpēc darbiem parasti liek beigu gadu? Man viens darbs no 13tā stāvēja - Vilciņi. Tik vien kā auskaru nācās iezīmēt. Pēdējos gados nebija stimula. Tā dāma man saistās ar 13to, viņa ir dzimusi un veidojusies tad, tik jaunu auskaru, redz, šogad izlēma pasūtīt (neizlēmīgās sievietes..). Mēs jau sev arī piešujam dzimšanas gadu, ne, kad vārdu piekrista, pilngadību sasniedz vai skolu absolvē. Nu labi, vēl nāves, bet tas vairs nav interesanti.

Jā, ar to darba pabeigšanu ir grūtāk.. darbā jāiemīlas, lai to varētu pabeigt, aha, azartiņš. Šobrīd ar vienā esmu iekritusi.., no rīta tā grūtāk bija uz darbu aiziet, šķiršanās, saprotiet... nevarēju sagaidīt, kad darbadiena beigsies, lai atkal acīs paskatītos. Vot eto ļubov.. 

Darba radīšana tāda sava veida mīlēšanās.

sms: 

- koncerts? 

- nebūšu, man krāsas iejauktas, top kas jauns, nedrīkst apraut dzimumaktu.

Budēļi

Gribu padalīties ar sen tapušiem darbiem ar nosaukumu “Budēļi” (audekls 115cm x 75 cm), kuri ir radušies iedvesmojoties no Latviešu tautas tradīcijām – maskotajiem gājieniem. Šie darbi 2009.gadā tapa kā mans maģistra darbs. Darbos eksperimentāli tika atklāta dažādu materiālu un to tekstūru mijiedarbība ar aerosola krāsām,  kā arī krāsu smidzināšanas un pūšanas iespējas (Darba procesā kā trafareti tika izmantoti uz līmplēves izgriezti objekti, kā arī, dažādi dabā un sadzīvē pieejami materiāli - rīsi, zāle, avīzes, ūdens, trauki u.c..)

Latviešiem maskošanās tradīcijas  ir bagātas un senas, sākot no Mārtiņiem, Ziemassvētkiem un līdz pat Meteņiem, katros svētkos ir savas ieražas, lai dzītu prom tumsu un sagaidītu gaismu, nestu svētību un auglību sētai un tās iemītniekiem. Neizplūdīšu tradīciju vai masku nozīmju aprakstos, tik uzsvēršu - ikkatrā rituālā ir nozīme – kam, kāpēc, ar kādām domām, vārdiem.

_____________________________

Mg. darbā bija apkopotas liecības, tai skaitā manas vecmammas stāstītais par maskošanās tradīcijām jau viņas mammas laikā, šis ir man tuvākais, tādēļ atkārtoti dalīšos.
stāsts uzklausīts 2008.gada ziemā:

Franciska Aizpuriete (Līvāni)

Mana mamma, Irēna Ruļeva, vēl būdama dzīva, stāstīja, ka Valkas rajona Lugažu pagastā bijusi izteikta čigānos iešana. Man jau 89 gadi, tas varētu būt bijis vairāk kā pirms 100 gadiem, 1890-tajos gados. Čigānos gājuši ne tikai Ziemassvētkos, bet i Mārtiņos, i Meteņos. Visu ziemu. Ziemassvētkos jaunieši mežā lielākajai eglei nogriezuši galotni. Tādu kuplu, lielu, vairākus metrus garu. Pie tās iejūguši zirgu un visi uz tās sasēduši. Tā tik bijusi jautrība, mana mamma stāstīja, kā visi uz tās egles satupuši un braukuši! Zirgam vēl zvans ticis piekārts, lai braucienu iezvana. Tā visi braukuši no mājas uz māju, katrā dziedājuši un dejojuši, gājuši pa visu sētu. To māju jaunieši ar pievienojušies čigānu pulkam uz tālāko māju apmeklējumiem. I dzērve bijusi, i lācis, čigāniete tik visiem zīlējusi nākotni. Atceros, mamma stāstīja, ka kazai tolaik pirtsslota bijusi piesieta astes vietā. Tad kaza tik meklējusi, kur kāds spainis ar ūdeni, iemērkusi tik asti un gājusi visus pasvētīt, tik mērkusi un svētījusi, jautri bijis.

Čigānus aicinājuši pie galda, kā lielus ciemus, cienājuši brangi. Visiem kules līdzi, kur cienastus likt. Tad visus čigānus izvadājuši pa mājām, toreiz jau zemes plašas, sētas viena no otras tālu. Ar tādu pašu eglē iejūgtu zirgu braukuši Ziemassvētkos uz baznīcu. Neba tamdēļ, ka kamanu nebūtu bijis, bet, lai jautrāk.

Kad pārvācos uz Līvāniem, mana kaimiņiene Apalonija Ataudziņa stāstīja, kā 1930. gadā, ejot čigānos, ap mietu pakulas notinuši, tad tās aizdedzināja un kā ar lāpu gājuši no sētas uz sētu. Iekšā jau nav gājuši, iesprauduši kupenā pie mājas.

_____________________________

 Tur pat zirgam jāsmejas

Kūlīgais Kūlis

 Lācis romantiķis

 Čigāniete

Kaladū, kaladū

Nāvīte

Atceros, kā transportēju šos pašus darbus uz izstādi Liepājā. Darbi skaisti sapakoti un ar plediņu apsegti 'sēdēja' uz aizmugurējā sēdekļa. Nakts. Tumšs. Logos pretīmbraucošo automobīļu gaismas. vienā mirklī paskatos atpakaļskata spogulī - plediņš noslīdējis un man pretī smaida Nāvīte. Sasmaidījāmies.