Augustā prom aizlidoja Ciklopa gārnis.Dikti ilgi jaunie īpašnieki tieši šo darbu gaidīja. Tik liels prieks un sajūsma, darbu saņemot. Patīkami! Man jāmācās laist projām darbus. Atzīstos - tas nav viegli. Brālēns man labi pateica - tev jādod prom, lai tevī būtu vieta radīt nākamos!
Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas renovētajā
infektoloģijas nodaļā top skaists un svētīgs darbs. Liels paldies Ksenijai un Artai, kuras iniciēja un vada šo lielo projektu. Prieks arī par māksliniekiem,
kuri atsaucās un radīja brīnumzemi, tieši tā – brīnumzemi, un katrā otas
triepienā iebūra labās domas un mīlestību, lai mazie pacienti ātrāk
atveseļotos. Man tapa Lapsiņu palāta:
Nedaudz par to, kā tapa: Process sākās ar ideju skicēm, to apspriešanu, saskaņošanu.
kaut kā loģiski viss aizvijās līdz lapsiņām.
Vecie, labie paņēmieni! Lai visu nesamudrītu, šis tiešām ir ātrākais un ērtākais veids, kā +/- proporcionāli pārnest attēlu uz sienas. Darbojas ideāli telpās, kurās var atkāpties, ja ne, tad atkārtoti jāpārprintē uz caurspīdīgās plēves cits izmērs (kā manā gadījumā, jo telpa šaura un gara)
Kas vēl! - laba opcija, ar ko zīmēt - akvareļu zīmulis. Kad klāju krāsu, tas feini sajaucās.
Un tā ik vakaru, aiz loga jau tumšs, lapsiņu palāta pamazām atdzīvojas.
Ir prieks par paveikto. Izgāju cauri visām palātām, kuras uz doto brīdi pabeigtas vai vēl top, skaisti! Katram savs stils, bet visus vieno gaišās domas, ar kurām darbiņš tika veikts! Ticu, gan māsiņas, gan mazie pacienti palātas sauks vārdos - zaķu, ežu.., šī būs lapsiņu palāta!
kāds twiterī reiz rakstīja- "Latviešiem tādi skumji zivju nosaukumi- raudas, asari. Noteikti senatnē ir bijuši arī sirdēsti, nelaimji un sēras, tik izmiruši no bēdām"(c)
Beidzamā gada laikā man ir atrakstījuši līdz šim
nezināmi cilvēki, kurus ir uzrunājuši darbi. Tas tā silti un mani patiesi
priecē. Veselu gadu blogā bijis
tuksnesis. Īstenībā
pēdējā laikā top gan jauni darbi, gan pabeidzu sen iesāktos, kuri vienmēr likās
nepabeigti. Tā jau ir - darbs nav pabeigts, kamēr nav tās beigu sajūtas,
dažreiz, kā izrādās, vajag tik pāris nejaušus triepienus. Vienkāršāk sakot,
pabeigts ir tad, kad var stundu skatīties un negribas neko pielabot.. īstenībā
izbaudu arī to beigu posmu - skatīšanos! Man radīšana ir meditācija, process,
kurā aizmirstos, kaifoju un gūstu prieku. Es tik domāju, ja nāksies sastapties
ar ko, kas vairāk aizgrābj vai saviļņo, tad uz vietas jāmirst un jāizšķīst. Man
jautāts - kā tu izdomā, kā top? Es nezinu, tas atnāk, vienkārši - velku un
sanāk, aizveru acis un redzu. Jau no bērnības - redzu tēlus arī krūmu
zaros, izbirušās lietās un uz netīrām sienām. Pasaku pasaule, neaizverot acis. -
viss apkārt ņirb.
