Beidzamā gada laikā man ir atrakstījuši līdz šim
nezināmi cilvēki, kurus ir uzrunājuši darbi. Tas tā silti un mani patiesi
priecē. Veselu gadu blogā bijis
tuksnesis. Īstenībā
pēdējā laikā top gan jauni darbi, gan pabeidzu sen iesāktos, kuri vienmēr likās
nepabeigti. Tā jau ir - darbs nav pabeigts, kamēr nav tās beigu sajūtas,
dažreiz, kā izrādās, vajag tik pāris nejaušus triepienus. Vienkāršāk sakot,
pabeigts ir tad, kad var stundu skatīties un negribas neko pielabot.. īstenībā
izbaudu arī to beigu posmu - skatīšanos! Man radīšana ir meditācija, process,
kurā aizmirstos, kaifoju un gūstu prieku. Es tik domāju, ja nāksies sastapties
ar ko, kas vairāk aizgrābj vai saviļņo, tad uz vietas jāmirst un jāizšķīst. Man
jautāts - kā tu izdomā, kā top? Es nezinu, tas atnāk, vienkārši - velku un
sanāk, aizveru acis un redzu. Jau no bērnības - redzu tēlus arī krūmu
zaros, izbirušās lietās un uz netīrām sienām. Pasaku pasaule, neaizverot acis. -
viss apkārt ņirb.
