Pirms nedēļas runājos ar savu bijušo kursabiedreni. viņa strādā par skolotāju Madonas pusē. Jau pirms pāris gadiem esot saskārusies ar problēmu- bērniem mazajās klasēs uzdevusi zīmēt leduspuķes. Izrādās - bērni nezinot kas tas ir!!! Plastmasas logu ironija!!!
Atceros bērnībā, laukos pie vecmammas, virtuves logos vienmēr bija visskaistākās leduspuķes. Uz galda milzīga bļoda ar pankūkām, glāzē vīgriežu tēja. Vectēvs pīpē primu, skatās pa istabas logu. Tā tāda viensētu burvība- skatīties tālumā. Kolīdz pār kalniņu ejošajā ceļā kāds parādās, tā uzmanība divkārša un tiek apspriests- kas tas ir: "Tys tak kaimeņu Kokins!"
Atminoties leduspuķes, gribēju padalīties ar diviem stikla darbiem. Zemāk manis matēti stikla šķīvji. Process tāds - ar līmplēvi noklāj to daļu, ko nevēlas matēt. nenosegtā daļa tiek nopūsta ar smilšu strūklu (īpašā kastē/ ar pistoli/ zem kompresora spiediena). Izrādās ir tāda tehnika, kas, ja nemaldos, saucas leduspuķe. uz matētā stikla uzklāj karstu kaulu līmi un ļauj tai sakalst (tas prasa dienu, dažkārt pat ilgāk). Jāpiebilst- tā perve smird nenormāli. Rezultāts ir tāds, ka līme kalstot kaut kādā mistiskā veidā savelk matētā stikla miniraupjo faktūru un tādējādi veido leduspuķei līdzīgu efektu. Kad tā noskalota un atmērkšķēta var redzēt. Tām divām profildūdām ir klāts uz cepures un matos. man gan tādā mini variantā sanāca- vai nu par maz uzklāju, vai par ātru nomazgāju..
